Par attālināto mācīšanos. Pieredzē balstītās pārdomas
19. marts, 2020 pl. 13:18,
Nav komentāru
Par attālināto mācīšanos. Pievienoju arī savas pieredzē balstītās pārdomas. Stāsta morāle ir beigās!
Īsumā, perfekcionistiem un "teicamnieku sindromam" – šis būs grūts laiks!
- Strādāt no mājām ir ērti, bet pašroganizēties nav viegli, vismaz man (ledusskapis, Facebook, TV, ko varētu sakārtot, ko garšīgu uztaisīt utml.) man palīdz darbu, uzdevumu saraksts, kuru izsvītrot, konkrēti sarunātas, apsolītas lietas un laiki, termiņi, bet arī ne vienmēr. Un nešaustīt sevi, ka atkal...nu kā tā var...saņemies utt., bet pieņemt, ka šodien nu tā ir, rīt būs kārtībā. Un ir arī ! Visi nav ar izciliem ieradumiem pašvadīties un plānot , bet to var mācīties un turpināt trenēt arī šajā laikā.
- Tehnoloģijas – es pilnīgi visas tehnoloģiju platformas un rīkus, ko protu, tai skaitā arī twiteri,draugus facbook esmu iemācījusies lietot ārējā spiediena vai darba vajadzību dēļ. Ar šausmīgu cepšanos"nopietni, tiešām, man savos 40 + šis jāmācās un šis arī vēl utt. " un ar draudzīgu atbalstu no jaunākās meitas " nu, mamm, ko tu ņemies, kas tev tur ir...es palīdzēšu " un ar saprotošiem kolēģiem, kas palīdzējuši izdarīt vai iemācīt man, bez augstprātības un smīnēšanas par neprasmi vai vecumu. Ja tā nebūtu bijis un vēl kāds pārmestu" sen bij laiks, tas taču viegli, ko tur nesaprast utt. " es iecirstos un teiktu...priekš kam man , kam vajag, tas lai dara...es eju citas lietas darīt.. . Lūdzu, nedalāmies"progresīvie,es sen to daru"un "tagad viņiem arī būs jadara" Es ticu, ka skolotājiem patīk savs darbs un tehnoloģijas ir tikai līdzeklis, lai turpinātu darīt, to, kas patīk - strādāt ar bērniem, jauniešiem, mācīt!
- Emocijas – pamanīt savu stresu, savējo uztraukumu par kaut ko... Par darbu,par to, ka neizdodas, par naudu, par veselību, par attiecībām utt. Zinu, tas nav vienkārši, bet ir svarīgi , lai "sistēmas vājākais posms" - bērni nedabūtu pār sevi visu to caur pārliekas kontrolēšanu vai arī galīgu ignoranci. Runājām par to kā jūtamies , arī lai pateiktu, ka grūti.
- Pieaugušajiem mācīties iesaistīties ar būšanu klāt, ar sarunāšanos, ar sadzirdēšanu, ne ar izdarīšu tavā vietā vai cepienu... Kas tas par uzdevumu, es nevaru izrēķināt, kas tas par tekstu, ko tā skolā domā... Mēs jau savas skolas esam pabeiguši, tagad bērni mācās un gan jau kopā ar skolotājiem tiks galā. Nespridzinām Twitter un facbook ar publiskiem šausmu stāstiem, risinām konkrētajā situācijā ar konkrētajiem iesaistītajiem. Uzticēšanās, ka katrs dara labāko, ko var un prot šobrīd!
Kopsavilkums
Sākam ar to, ka mums visiem šī ir iespēja kopā mācīties dzīvot un mācīties citādi. Un nevienam nav pareizās atbildes. Atzīstam un pieņemam, ka būs kļūdas, meklējumi, kaut kas neizdosies, daudz kas izdosies (vai otrādi), būs atradumi jaunas idejas, risinājumi, ja darīsim! Un atzīstam, ka vienas divu nedēļu laikā nebūs izcili, bet būsim daudz pieredzējušāki un mēs būsim daudz gatavāki jaunu pieeju īstenošanai. Un neatmetam ar roku, lai pagarina mācību gadu, nav ko māžoties, jo tad mums būs pieredze – nevarējām, mums nesanāca, mums visiem neizdevās un ar tādu noskaņu grūti būs iesākt vēlreiz.
Runājamies viens ar otru, atļaujam sev nezināt un kļūdīties, un turpināt darīt, un stāstīt kā mums iet, prasīt atbalstu un piedāvāt padomu, rīkot virtuālās supervīzijas, konsultācijas "norunāt nost" sesijas.
Sākam, kur esam, ar to, kas mums ir un Darām!Rakstiet, ja varu būt noderīga šajā laikā!
Inga
19/03/2020, Facebook