Vai tiešām visu dzīvei un arī eksāmenam svarīgo mēs iemācāmies vienā skolas gadā?
Atsaucos uzaicinājumam dalīties pārdomās Latvijas Radio 1 “Ģimenes studijā”. Šajā rakstā – pāris idejas, ko varētu darīt un kā varētu paskatīties uz šo jautājumu – gan skolotāji, gan vecāki. Ne, lai norādītu “kā būtu pareizi”, bet vienkārši acinātu padomāt kopā – kā tad ir tagad un kā būs pēc?
Klausieties Latvijas Radio 1 "Ģimenes studija" raidījumu “Mācības otrajā semestrī: izmaiņas un lēmumi atkarīgi no epidemioloģiskās situācijas” (07.01.2020) šeit: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/gimenes-studija/macibas-otraja-semestri-izmainas-un-lemumi-atkarigi-no-epidemiol.a138524/
Izvēles un lēmumi. Mūsu spēja pielāgoties
Lai skolā varam izvēlēties, ko vajag noteikti mācīties un ko var atmest vai izlaist, bez kā noteikti nevar un ko tomēr var atlikt, domājot konkrētajā kontekstā un redzot savu skolēnu iespējas un situāciju.
Vai varam skolā pieņemt lēmumus kopā, ar savstarpēju atbalstu? Ne katram skolotājam vienam pašam, analizējot aizvadīto gadu un plānojot saturu nākošam gadam klusībā (un galvā skaļi lamājoties) pie sava datora. Te nu ir nepieciešama koleģiālā sadarbība, runāšana par problēmām un to risināšana. Paskatīties visiem kopā uz konkrētās klases skolēnu sniegumu. Un risinājumi – vērsti uz mūsu konkrēto bērnu un situācijas nākotni, nevis gaidas – ka kāds “no augšas” pateiks, ko darīt tieši man mana skolā, manā mācību priekšmetā ar manu Ilzi, Jāni un, vispār, visu 6-to klasi.
Pavasara/vasaras sākumā skolotājs var pārskatīt mācīto konkrētās klasēs,
- kas ir neapgūtais vai kur ir sliktāks sniegums;
- kā tas saistās ar nākamā gada tēmām, saturu, zināšanām, prasmēm;
- pirms kuras tēmas, ko vajag aktualizēt, atkārtot, mācīties, lai jaunā tēma tiktu labi apgūta, nevis atkārot visu septembrī, ar domu, ka atcerēsies tagad un tad jau visu gadu arī;
- vai sliktāks sniegums ir visai klasei, vai atsevišķiem skolēniem – katrā situācija būs cits risinājums, ja dažiem nav veicies, tad tur ir individuāls darbs, uzdevumi vasarai, “ieskrējiena” konsultācijas augustā – tieši augustā nevis jūnijā, kad visi jau tāpat noguruši;
- iespēja augusta noslēgumā uzveidot “ieskriešanās”, noskaņošanās stundas visai klasei.
Vai tiešām visu dzīvei un arī eksāmenam svarīgo mēs iemācāmies tajā viena pēdējā skolas gadā? Laiks uzticēties un būt atbildīgiem
12. klašu skolēniem
Varbūt šiem, nu jau pilngadīgajiem, skolēniem jāmācās pašvērtējuma un refleksijas prasmes – iedodam skaidrus sasniedzamos rezultātus, pašvērtējuma kritērijus un viņi paši varētu izvērtēt, kaut procentuāli, – ko es zinu, protu uz 100%, ko tikai uz 30% un ko 0%. Un ieraudzīt, ko tad man vajag apgūt papildus pašam vai, jautājot klases biedriem, skolotājiem.
Varbūt, šādus pašvērtējumus apkopjot, skolotāji redz, kas ir visiem vajadzīgs un tam tad arī koncentrējam uzmanību atlikušajos mēnešos un tur, kur nepieciešams kas individuāli, tur iedodam – papildus atkārtošanai uzdevumus, materiālus. Un, ja vēl ir pieejamas IZM izstrādātās tēmas eksāmeniem – tad tās arī izmantot pašvērtējumam.
Vecākiem
Tiem vecākiem, kas uztraucas, ka kādu gramatikas likumu, matemātikas vienādojumu utml. bērns nebūs šogad apguvis, sapratis, mans pirmais jautājums būtu – vai tas ir tikai šogad parādījies? Kāda bija citus gadus situācija tieši ar šo “nesaprata, neapguva”? Vai atzīmēs tas parādījās, vai atzīmes ir daudz sliktākas kā iepriekš? Nē? Tad kā jūs zināt šogad, ka Jūsu bērns nav sapratis, nav apguvis?
Man atbilde būtu, ka vecāki beidzot ir ieraudzījuši arī mācīšanās procesu. Ne tikai atzīmes un ierakstus e-klasē, stāstus “kā iet”, bet arī to, kas un kā notiek tajā mācīšanās procesā – kā tas bērns mācās un mocās, nesaprot, nejautā, jautā, bet nedabū atbildi… nu mēs ieraugām to, kas līdzīgi noticis ir visu laiku – tikai mēs tur nebijām klāt!
Un tagad klasēm nav durvju – visu redzam, kas notiek… kā tas viens guļ uz galda, ka tas jūsējais sēž telefonā vai kā mēģina troksnī dabūt atbildi uz jautājumu utt. Un kā tā skolotāja mēģina dabūt uzmanību saturam un sev… Un mēs redzam arī to, kā bērni priecīgi sarunājas, ceļ roku, lai atbildētu un skolotāja labvēlīgi klausās skolēnu diskusijā.
Tieši tik dažādi tas ir! Un neviens nav sliktais. Tāda ir dzīve skolā. Ikdiena, tieši tik dažāda!
Esam attālināti ieraudzījuši vai vismaz dabūjuši interesi par to, kā tad īsti bērni mācās un kā viņiem klājas mācību procesā… Ja vēlamies, lai skolēni atkārto šo mācību gadu, tad atkal savā ziņā pasakām – man vienalga, kā tev tur iet, kā tu tur tiec pie tām atzīmēm, galvenais, ka būsi skolā un es varēšu domāt, ka, esot tur, Tu visu iemācīsies un sapratīsi.
Tiem vecākiem, kurus māc bažas, ka bērns netrenē atmiņu, “smadzenes ierūsēs” – atklājiet citas iespējas. Mācieties dzejoļus, telefona numurus, rēķiniet iepirkumu izmaksas utt., uzziniet, kādas ir bērnu intereses ārpus skolas un ieraugiet tajās iespējas šādiem uzdevumiem. Ļoti iespējams, tos būs daudz interesantāk ne tikai darīt, bet pat pašiem izdomāt. Iespējams, jūsu izrādītā interese par “jebko citu kā skolu” arī lieti noderēs un varbūt atklāsiet, ka tās smadzenes tik sarūsējušas vis nav.
Tiem vecākiem, kurus māc bažas, par redzesloka sašaurināšanos – droši jautājiet pēc materiāliem skolotājiem – filmas, grāmatas, interneta vietnes vai aplikācijas pie konkrētām tēmām. Dodieties pārgājienā dabā, lasiet kopā un pārrunājiet grāmatas vai notikumus ziņās. Uzziniet, par ko jau jūsu bērni interesējas un kā tas var būt labs sākumpunkts šo interešu padziļināšanai, attīstīšanai vai sasaistei ar mācību tēmām. Izmantojiet internetu un datoru savā labā! Mākslā – apmeklēt virtuālās izstādes, literatūrā – atklāt audiogrāmatas, dabaszinātnēs – video simulācijas, augu noteicējus, mājaslapas un mobilās aplikācijas. Iespējams, bērni pat zinās vairāk kā jūs paši.
Tiem vecākiem, kas ar pastiprinātu uzmanību uz bērniem, novērš uzmanību no savām problēmām – šis risinājums ir īslaicīgs un būs vien savas jārisina. Bet vecākiem-perfekcionistiem/teicamniekiem šis laiks būs noderīgs, lai, iespējams, pamanītu sevi un savas prasības sava bērna ceļā mācīties un kļūt pašam par pieaugušo.
Noslēgumā vai ievadā. Kas ir svarīgākais, ilgtermiņā?
Foto: Inga PāvulaKāpēc mēs gribam šajā tāpat jau psiholoģiski sarežģītāja laikā gan pieaugušajiem,
gan bērniem pievienot vēl vienu grūtības pakāpi – apgūt vajag visu, tagad un
uz visiem 100%? Tas izklausās kā datorspēlēs – vai mēs ceram, ka mums piešķirs
papildu dzīvību par šo? Un kādi mēs būsim pēc šī visa?
Tiem, kas gribētu vēlreiz atkārtot šo mācību gadu – ja skolēni kaut ko nebūs iemācījušies, iespējams pat kāda vienā, divos mācību priekšmetos, bet citos vai visos pārējos būs – kā izskatīsies tas gads? Cik tur būs pazaudētas motivācijas, jo “šo jau mēs mācījāmies”, “atkal tas pats…”, utt.? Cik pazaudētas pašapziņas un uzticēšanās – sev un pieaugušajiem man apkārt?
Pirms teikt, ka tagad vajadzēt veselu mācību gadu, lai šīs zināšanas nostiprinātu, es aizdomājos – cik bieži pēc skolas laika mums bija jāzina ļoti konkrēti fakti, zināšanas, cik – prasmes kritiski domāt, risināt problēmas, klausīties, runāties, argumentēt, būt empātiskiem, būt atbildīgiem un patstāvīgiem.
Kādi mēs vēlamies būt pēc “šī visa”?
Lasiet vēl: "Kas notiek, kad bērns "tiek atstāts" uz otru gadu. Īsumā"07.01.2020.
Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma).