Plānojot jauno gadu un pārskatot darbu kalendāru, redzu, ka, jau kopš pavasara un, gadam turpinoties, aizvien vairāk, cilvēkiem bija vajadzīgs atbalsts laikā, kad jāstrādā attālināti, jāmācās un jāmāca attālināti, jāpiedzīvo nenoteiktība, neziņa un pārmaiņas.
Un tad tas sākās!
Dzimšanas dienā sadāvināti ogu krūmi un puķu stādi – kā tos iestādīt? Dārzā pupiņas, tomāti, cidonijas jānovāc? Un vispār, kā tikt līdz dārzam ar kruķiem?
Produkti no veikala, kā?
Un... izrādās, man ir lielisku cilvēku atbalsta loks. Draudzenes, draugi, misijas bērni, kaimiņi, radinieki. Piezvana, uzraksta, piesakās palīdzēt, atbrauc, aizved un atved, pat māju iztīra.
Aizvadītā gada atziņa "ieraudzīt iespējas ierobežojumos" – pirms gada šie divi mēneši uz kruķiem man nozīmētu – darbi uz pauzes. Šoruden aktīvi strādāju attālināti, konsultācijas, supervīzijas, nodarbības. Arī pati esmu daudz jauna apguvusi, mācījusies, lasījusi, klausījusies, lai dotu tālāk citiem.
Paldies šim gadam par cilvēkiem, kurus esmu satikusi dažādos savas dzīves posmos un kuri ienākuši mana dzīve uz palikšanu! Un ceru, ka tas ir abpusēji! Un vēl – varbūt vienmēr nevajag salauzt kāju vai iekrist kādā ķezā, kad citādi nevar un jāprasa palīdzība. Varbūt šogad varam praktizēt ikdienā: piezvanīt, aizbraukt, piedāvāt un pajautāt palīdzību, padomu, ideju, laiku utt. Ko nu kuram mums vajag!
