Skatos spogulī uz savu sirmo matu taciņu un saprotu, ka būtu jākrāso mati, pat krāsa ir, bet… pati doma vien atsauc atmiņas. Varētu pat teikt – retraumatizēšanās. Matu krāsošana mājās, nevarēšana kafejnīcā padzert kafiju (visvairāk man garšo “Latte”) un nevarēšana aizbraukt ciemos. Ir dzīves periodi, kurus spilgti atceros, kuros vismaz viena no šim lietām bija un kaut kādā veidā ir palikusi kā “grūto brīžu” simbols.
1992. gada ziema, sniegs un sals. Meitu ietuntuļoju silti (kombinezonā un apkārt
satītā suitu raibā seģenē) un ratos, lai pirms astoņiem jau būtu rindā pie
Iļģuciema lielveikala. Jānopērk pienu, ja nebūs vēl izpirkts pirms tikšu iekšā,
varbūt vēl kaut ko varēšu nopirkt – mannā vai biezpienu, gaļu nevaru
atļauties. Un jau pēc deviņiem esam atpakaļ. Produktus salieku starp logiem
aukstumā. Pamatā ēdu to, ko meita neapēd.
Brīvdienās – ciemos pie māsas uz
Jūrmalu. Tas bija kā ceļojums – no Šķērsielas uz Dubultiem, ar ratiem
20 minūtes līdz tramvajam, braucam 10 minūtes, tad vilcienā Zasulauks–Dubulti
un tad vēl dzeltenajā autobusā 10 minūtes. Iekšā iekāpt un izkāpt ar visiem
ratiem izdodas tīri labi, ja kāds palīdz...
Matus tad vēl nekrāsoju, kas ir Latte kafija – nezināju, mašīna nebija, telefona
arī nebija, bet bija izolācija no citiem cilvēkiem un iespēja ikdienā parunāties
tikai ar 10 mēnešus jauno meitu, kura vēl nerunāja, bet komunicēja gan!
2007. gada vasara. Atkal dzīvojam ar meitu divatā. Naudas nepietiek visam – taupu uz to, kur es varu netērēt. Matus krāsoju mājās, kafiju iedzert kafejnīcā – neapdomīga greznība, kaut kur aizbraukt – nevaru ieliet degvielu. (Mašīna ir, telefons ir, darbs ir). Šai laikā es izlēmu, ka strādāšu daudz un vēl vairāk, lai nekad nebūtu mati jākrāso mājās un varētu Latte kafejnīcā izdzert.
Un nu 2021. gada ziema. Ciemos aizbraukt nevar. Kafejnīcā Latte iedzert nevar.
Mati jākrāso mājās. Tā tas ir tagad.
Rakstu meitai ziņu: “Kā tev iet?”
Viņa: ”Gribi parunāties?”
Es: ”Gribu parunāties, esmu sažēlojusies par šo visu… mati jākrāso, Latte nav, cilvēku nav.”
Meita prasa: “Skumjais kaķīc atnācis?” Un turpina, ka ir tāds komikss internetā ar diviem kaķiem. Viens prasa – par ko Tu esi saskumis? Otrs atbild – es te domāju par visādiem scenārijiem, attīstīju tos tik tālu un tik slikti, ka pats sevi apbēdināju (“I was making up scenarios in my head and took it too far and hurt my own feelings”).
Es: “Jā, man ir atnācis Kaķīc :)”
Kā es to zinu?
Skatos seriālus. “Alpu dakteris”. Kādi kalni, meži, sarkanie dakstiņu jumti un košās peonijas māju balkonos – mazāk tos slimnīcas skatus rādiet un attiecību skaidrošanos, vai vismaz uzkāpiet kalnā un tur runājiet! ”Nāve paradīzē”. Ak, tās pludmales un saule, un rums – beidziet tos dialogus policijas ofisā, parādiet pludmali, okeānu, palmas un to krodziņu ar salmu jumtiņiem. Un tad vēl pāris seriāli – krimiķi ar Francijas dabas skatiem, mīlasstāsti Itālijas pilsētiņās. Sapratāt – skatos nevis satura dēļ, bet, lai paceļotu.
Klausos par “Purvīša balvu” un domāju, kā es gribu uz izstādi vai muzeju. Piedodiet, vienalga kādu un kur, bet lai ir plašas telpas, augsti griesti, lēnā gaitā slīdēt, apstāties un vērot, klusumā, bet starp cilvēkiem.
Dzirdu par Franacijas un Itālijas viesstudentu ballīti Rīgā – “diez kas nav”, bet, akkk, kā es gribētu kādu ballēšanos – nu, tādu, ar dejām, skaļu mūziku, vīnu, aizmigšanu ap rītausmu un pamošanos uz pusdienlaiku.
Īsi sakot, kā soctīklos teicis kāds (soctīklu) klasiķis: ”Kad šis viss beigsies – aiciniet mani visur – es būšu!”
Parunājos ar meitu, pasmējāmies par manu Kaķīc un dzīvojam tālāk – tā kā ir, ar to, kas ir.
Tagad iešu krāsot matus. Pati.
Atmiņas var pārrakstīt. Dzīvot – tagad!
Un kā Jūsu Kaķīc ? :)
P.S. Krāsojot matus, turpināju domāt kā šajā laikā mēs katrs esam vārējuši pamēģināt būt skolotājs, frizieris, pavārs, elektriķis utt. Iespējams, novērtējuši profesionāļus viņu profesijās. Un cik svarīgi ir mums katram darīt to, kas mums interesē, patīk un ko protam vislabāk. Sevis pašu un visu mūsu labā.
Foto: Kate Elpo
