Mazajā zālē kā vienmēr skatītaji bij tādā tumsā, kad cits citu neredz, un droši vien tādēļ mūzika – stabules, kokle, duduks, putnu dziesmas un skatuves gaismas bija īpaši spilgtas. Kaut kas aizveda uz bērnību, šūpoles pagalmā, puķu pļavas līdz upei, spradzenes un meža zemenes, kameņu medus caur salmu stiebriņu un saule pāri tam visam... Bet tad...
Bet tāda te nav.
Un
Tu jūti, kā Tās visas neapturami tuvojas – skumjas no bērnības par to,
ka neesi sadzirdēts, skumjas no jaunības par to, ka neesi saprasts,
mīlēts, bet vislielākās skumjas ir tās pusmūža skumjas un neizraudātas
asaras par to, ka pieviļ, ka nemīl, ka nenovērtē, ka novēršas...
Mamma saka… neraudi.
“Jā,” es teicu, “es raudu mašīnā, vakaros, no darba līdz mājām, jo darbā nedrīkst un mājās arī nedrīkst.”
“Tad jau Jums tā mašīna pieraudāta pilna,” domīgi noteica terapeits.
Jā
gan, Mazda Premacy bija ļoti pieraudāta mašīna, nodomāju.
Skaļi neko neteicu, ņēmu salveti, varbūt beidzot būs jāraud. Bet terapeits turpina: “Vai esat pamanījusi, ka mazi bērni nekad neraud vieni, viņi raud tikai tad, ja kāds ir tuvumā un viņi zina, ka tiks sadzirdēti, nomierināti, samīļoti?”
“Un tad?” es dusmīgi jautāju, ”Jā, es raudu vienatnē mašīnā, es raudu spilvenā, jā, esmu pieraudājusi savu asaru jūru vēl lielāku! Un? Ko man tas viss tagad līdz? Ko man ar to darīt?”
“Izraudāt… “ vēl domīgāk noteica terapeits.
Toreiz sesija beidzās. Es devos prom un raudāju mašīnā.
Izraudāt
– jā, kaut kad. Iespējams.
Laikam tas, ko es biju darījusi – palīdzējusi citiem, atbalstījusi, iedrošinājusi raudāt ne vienatnē. Un tas ir palīdzējis... bet vai tas palīdzējis man? Vai vienmēr palīdzēšana citiem dod atbalstu un palīdzēšanu sev?
Protams, ka ne.
Varbūt mums vizbiežāk vajag kādu, kurš vienkārši ir blakus? Nemierina, nesaka "viss būs labi, viss nokārtosies", bet vienkārši spēj būt balkus, kad ir grūti. Tad skumjas un asaras pietuvojas, bet nebiedē, tās atnāk un aiziet tālāk... Līdz nākamajai reizei.
Pēc koncerta gribēju
nopirkt šīs mūzikas disku "Lowland", bet nebiju naudu paņēmusi. Aizņēmos,
nopirku un nākamos mēnešus klausījos uz riņķi automašīnā.
Kaut kad es to visu izraudāšu. Kad kāds būs blakus, sadzird un samīļo. Pagaidām nopirkšu sarkanvīnu no Trento un noskatīšos kārtējo sēriju par sievišķīgo detektīvi Kendisu Renuā kopā ar kaķi.
Foto: Festivāls Ad Lucem, Facebook
