#5: Kā neiespringt uz lietām. Vēstules no Itālijas (II)

...Kad braucu uz Itāliju, īsti nezināju, kādi darbi man būs jādara un arī  "Parco del Rastel" ļaudis nezināja, ko no manis gaidīt. Un biju priecīga uzzinot,  ka mani darbi būs parkā – stādīt, ravēt – nu, skaidrs, ka es visus tos protu!

Pirmā diena, vācot zarus un kokus, bija grūta. It kā jau nekas, ņem un nes, ej pakaļ nākošajiem... Tad sapratu, ka es taču nebiju neko tādu darījusi Riekstukalna slēpošanas kalna slīpumā un augstumā!

Sekoja darbs, kas varētu patikt katram latvietim – ēdamo kastaņu vākšana. Iedomājaties sēņošanu un kartupeļu novākšanu vienlaikus. Vispirms ar grozu (tajā pašā Riekstukalna slīpumā) salasi kastaņus, tad tie jāšķiro un jāloba no čaulas. Un tad tos var cept, ne gluži ugunskurā kā kartupeļus, bet uz milzu pannas. Garšīgi. Pāris saujas  vakuumā iepakotu kastaņu atceļoja man līdzi uz Rīgu čemodānā.

Un tad pie ravēšanas. Parkā es strādāju kopā ar Lidiju. Es nepratu itāļu valodu, viņa angļu valodu, bet mēs sapratāmies – kad jāravē, kad jāstāda un kad kafija jaiet dzert! Jau pēc dienas iemācījos "Bravo, Belle, Basta" (labi pastrādāts, skaisti izravēts un beidzam!). Pat, ja sākumā man likās – nu, vārējām jau šo stūrīti ar' vēl šodien izravēt pirms kafiju dzert,  gāju vien Lidijai līdz uz mazo kafijas tasīti... 

Bet visgrūtākais darbs bija vīnogu novākšana.

Zinot, ka esmu Latvijā visiem  teikusi, ka braucu vīnogas vākt un vīnu dzert, vietējie man sarunāja divas dienas vīnogu laukā pie paziņām. Grūti. Mācījos, kā jānogriež ķekars ar šķerēm, kā jatur piltuve, rokas augšā visu dienu, vīnogas jāber traktora kravas kastē. Un tad – Basta! – šodien beidzam!

Es skatos, šajā vīnogulāju laukā palikusi neliela rinda – nu, tāds pusstundas darbiņš visiem kopā, bet itāļi saka – rīt! Tā lūk! Es ar savu latvieša – saraujam, iespringstam, pabeidzam visu un šodien. Viņi – rīt arī ir diena, nav jāiespringst pāri spēkiem, lai pabeigtu šodien.

Kad jau braucu projām, tad beidzot Lidija atzinās, ka knapi turējusi maniem darba tempiem līdz, kamēr es domāju... ka es nevaru tik ātri kā Lidija. Tā nu bija tāda smiešanās – kā mēs viena otru, valodas nezinot, esam darbos uz priekšu dzinušas. Man vispār bija žēl, ka es ar savu latvisko centību, tā līdz galam itālisko ļaušanos neizbaudīju...

Atbraucot te, vēlreiz un atkal sapratu, cik daudz ir atkarīgs no cilvēkiem pašiem, ko un kā viņi izvēlas vai neizvēlas, vai tērē laiku gaidīšanai vai tomēr dara! Protams, ka es tur ieraudzīju to, ko jau iespējams zināju... bet bieži vien "lielā bilde" iedod lielāku pārliecību – Jā Tā Tas Ir!

Vienu dzīvošanas atziņu es paņēmu līdz – neiespringt uz lietām, nesarežģīt sev un citiem dzīves ar niekiem. Iedzert vienu minikrūzīti kafijas vairāk/biežāk, parunāties un izrunāties ilgāk ar cilvēkiem... un radīt pašiem savu vidi – tādu, kas patīk sev un kurā gribas būt. Tas pievelk līdzīgus cilvēkus, līdzīgas noskaņas, sajūtas, domas!    

Dažkārt dzīvē atmetot gaidas vai vienkārši nezinot, kā kaut kam būtu jānotiek, bet ticot, ka pasaule mums ir labvēlīga, notiek negaidīti labas lietas. Laikam tāpēc, ka esam gatavi brīnumiem. Vai vismaz nav uztraukumu, kad kaut kas notiek citādi – jo nebij' jau zināms, kā tieši būs!

Lai izdodas mums visiem un katram uzticēties dzīvei, veidot pašiem to un, ja iespringt, tad “iespringt” uz cilvēkiem!