Supervīzija kā ceļš. Supervīzijas skolotājiem.
Šopavasar Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) tika izdota grāmata Supervīzija izglītības vidē, kurā atrodams arī mans raksts par pieredzi ar Supervīzijām skolotājiem. Iespēja izglītības jomas profesionāļiem uzzināt vairāk par supervīzijām un izvēlēties supervīzijas – individuāli vai grupā – savu profesionālo kompetenču pilnveidošanai!
Savā supervizora pieredzē kopš 2008. gada, kad programmā Iespējamā misija ieviesām supervīzijas jauno skolotāju mācību un atbalsta sistēmā, esmu pieredzējusi kā supervīzijas kļūst par būtisku skolotāju profesionālās atbalsta elementu gan jaunajiem skolotajiem, gan pieredzējušiem skolotājiem. Jaunajiem – lai integrētos profesijā, skolā, pēc iespējas ātrāk un sekmīgāk veiktu savu darbu, pieredzējušajiem – lai pieņemtu pārmaiņas, integrējot savu iepriekšējo pieredzi un nenoliedzot jaunā ienākšanu, neuztverot jauno kā apdraudējumu savai iepriekšējai pieredzei, bet gan kā jaunas iespējas, izaicinājumus, izaugsmi.
Šeit pārpublicēju rakstu pilnībā. Lasiet tālāk.
Supervīzija kā ceļš
Tolaik, domājot par mācību un atbalsta sistēmu skolotājiem, viens no galvenajiem jautājumiem par pieeju bija šāds: kā veidot to pēc iespējas individualizētāku? Skolotājs, kas savā pieredzē ir izjutis individuālu pieeju un attieksmi, spēs to sniegt arī bērniem! Supervīziju izmantošana palīdzēja būtiski uzlabot skolotāju individuālo personības izaugsmi, sekmēja pašrefleksijas, pašanalīzes, problēmrisināšanas un pašvadības prasmes pilnveidošanos, kas galarezultātā ļoti ietekmē prasmi vadīt un mācīt skolēnus.
Tolaik un arī tagad mani uzrunāja Sonijas Nieto (Nieto, S. (2014). Why We Teach Now.
New York: Teachers College Press) piedāvātās trīs nepieciešamās darbības, kas
veicina skolotāja izaugsmi, vēlmi aktīvi darboties, gūt panākumus klasē un palikt
profesijā:
“Pirmā darbība: mācīšanās par sevi; otrā darbība: mācīšanās par saviem
skolēniem; trešā darbība: sabiedroto atrašana."Programmā “Iespējamā misija” mēs ar supervīziju praksi jaunajiem skolotājiem
to saistījām šādi:
- mācīšanās par sevi – būtisks individuālo supervīziju mērķis: iepazīt sevi vairāk, mācīties par sevi, sevis apzināšanās, savas pieredzes izvērtēšana, refleksijas prasmes attīstīšana;
- mācīšanās par saviem skolēniem – gan grupu, gan individuālo supervīziju mērķis: būt atvērtam, vērīgam attiecībā uz to, kā mani skolēni dzīvo, domā un mācās, prasme dalīties savā pieredzē un uzklausīt, dzirdēt citu kolēģu pieredzi;
- sabiedroto atrašana – grupu supervīziju galvenais mērķis: veidot kolēģu, sabiedroto kopienu, lai pārrunātu savu pieredzi, veiksmes un grūtos jautājumos, meklētu risinājumus problēmām un atbalstu sarežģītās situācijās.
Manuprāt, tieši šī darbību secība parāda, ka, iepriekšējās desmitgadēs skolotāju izglītošanā un profesionālajā pilnveidē koncentrējoties uz priekšmeta metodiku,
mācību un vērtēšanas metodēm, kas neapšaubāmi ir svarīgas, bet atstājot novārtā
skolotāja kā personības izaugsmes un attīstības jautājumus, daudzi skolotāji ir nonākuši līdz rutīnai, izdeguši, neizprot pārmaiņas, nav apmierināti ar sevi, savu darbu,
ar dzīvi un galu galā ar skolēnu mācīšanu un attiecību veidošanas kvalitāti.
Pēdējos 15–20 gados ir mainījies tas, ko gaida no skolotāja, lai arī tiešā veidā
tas netiek uzsvērts. Tas diezgan būtiski atšķiras no iepriekšējās desmitgadēs gaidītā.
Kādreiz no skolotāja tika gaidīts, ka viņš būs izteikts individuālists, kas skolā vēlas
mācītsavu izvēlēto mācību priekšmetu, kurā, visticamāk, zina visu; kas prot pasniegt
saturu un pārbaudīt zināšanas; tiek galā ar visām situācijām viens pats; viņam nebija
jābūt orientētam uz problēmu apspriešanu ar kolēģiem un skolēniem. Tagad no
skolotāja gaidām, ka viņš būs atvērta, uz sadarbību un kopīgu problēmrisināšanu
vērsta personība, kas apzinās un pieņem nenoteiktību un saprot, ka nevar zināt visu,
taču vēlas mācīt skolēnus, attīstīt domāšanas un mācīšanās prasmes, rosinot mācīties
bērnus visa mūža garumā, un arī pats ir gatavs mācīties visu mūžu.
Savā pieredzē redzu, kā supervīzija kļūst par būtisku skolotāju profesionālā atbalsta elementu gan jauniem, gan pieredzējušiem skolotājiem. Jaunajiem – lai integrētos profesijā, skolā, pēc iespējas ātrāk un sekmīgāk veiktu savu darbu; pieredzējušajiem – lai pieņemtu pārmaiņas, integrējot savu iepriekšējo pieredzi un nenoliedzot jaunā ienākšanu, uztverot jauno nevis kā apdraudējumu savai iepriekšējai pieredzei, bet gan kā jaunas iespējas, izaicinājumus un izaugsmi. Tāpēc es redzu supervīziju kā ceļu.
Raksts publicēts Jaunizdevuma "Supervīzija izglītības vidē" priekšvārdā, elektroniski pieejams: https://bit.ly/RSU-supervizija
Lasiet vairāk par supervīzijām
Raksta autore – Inga Pāvula, Mg. paed., supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma).